Salīdzināt to, kā dzīvojam šobrīd, var ar jebkuru citu laika posmu – akmens laikmetu, viduslaikiem, renesansi, padomju laikiem. Var arī nesalīdzināt. Katrs pats izlemj, kā rīkoties.
Tomēr reizēm ir sajūta, ka dzīvē nemitīgi parādās nepatikšanas, nekas nenotiek, kā plānots, un vispār – šķiet, ka iestājusies melnā josla, kas ilgst teju vai mūžību. Tādos brīžos ir vērts izlasīt/pārlasīt šo tekstu, saņemties un priecāties par dzīvi. Taču tas ir jādara tiem, kas tiešām vēlas, lai viņiem kļūtu vieglāk.
“Mana vadītāja saka, ka es esmu mīļa un gādīga.
Tas ir tāpēc, ka viņa nav dzirdējusi manus mutiskos komentārus pie rakstiem par sievietes likteni, par dabiskām dzemdībām, par atteikšanos no ieradumiem un par tēmu “laukos visi bija veseli”.
Jā, agrāk nebija vēža. Tāpēc, ka to neatklāja. Cilvēks nomira, un viss.
Nebija alerģiju pret vakcīnām. Bērni nomira no difterijas, un viss.
Nebija problēmu ar kontracepciju. Sievietes dzemdēja bērnus un nesa tos ārā salā vai mērdēja badā.
Pēc tam, kad tika atklāta Amerika, puse Eiropas iedzīvotāju nomira no sifilisa, bet puse indiāņu – no gripas. Anglijā Henrija laikā pusi Londonas nonāvēja gripa.
Agrāk nebija problēmu ar spēcīgām sievietēm. Viņām vienkārši nebija pases, tiesības, iespējas, viņas tika sistas un izvarotas – un to neuzskatīja par problēmu vai noziegumu. Nekādu problēmu ar orgasmu nebija, jo tā vienkārši nebija. Ar ārpusdzemdes grūtniecību un pēcdzemību depresiju arī problēmu nebija. Sieviete nomira, un viss. Depresijas sievietēm nebija. Bija smags darbs. Tām, kas nenomira dzemībās, ap 40 gadu vecumu noslīdēja dzemde – smagā darba dēļ. Arī pārsēju nebija.
Visiem, kas vēlas skaistas kleitas un balles, iesaku izlasīt Katrīnas II memuārus. Jā, jā, troņa mantinieka sieva, imperatore. Tur var izlasīt par vējbakām, sieviešu jautājumiem, sadzīves grūtībām. Jā, jā, tie ir cilvēki, kuri baudīja tās civilizācijas priekšrocības. Kamēr lasīju, man radās iespaids, kas es ne vien smalki dzīvoju, bet dzīvoju daudz, daudz labāk, kā tā laika imperatori.
Mana vecvecmāmiņa un vectēva pirmā sieva nomira dzemdībās, puse mana tēva brāļu un māsu nomira no infekcijas slimībām, kas tagad šķiet kā tādi pasakaini šausmu stāsti. Un tie nav viduslaiki, bet gan 20. gs. Un vispār tie, kas meklē asas emocijas – paņemiet bibliotēkā astoņdesmito gadu medicīnas enciklopēdiju par sieviešu higiēnu.
Ko, nu, tur – pirms 100 gadiem es būtu mirusi savās vieglajās dzemdībās, vai arī nomirtu mana meita. Dzemdības bija vieglas, pateicoties medicīnai.
Kad man jautā, kādā laikā es gribētu dzīvot, atbilde – tagad. Es nezinu, kas mani sagaida nākotnē, taču šodien man ir džinsi, sporta kurpes, dezodorants, personīgais nekustamais īpašums, pase, kontaktlēcas, higiēnas un kontracepcijas līdzekļi, iespēja strādāt un mācīties jebkurā pasaules valstī. Es varu izšķirties tikai tāpēc, ka nevēlos turpmāk dzīvot kopā ar to cilvēku. Es varu vadīt automašīnu. Es varu nopirkt pašaizsardzības līdzekļus, varu iemācīties kauties, lai aizstāvētu sevi un savus mīļos, jā, un, iespējams, ja pašaizsardzības nolūkos pāršaušu pār svītru – mani notiesās. Toties nenomētās ar akmeņiem un nenometīs no klints kā apkaunojumu.
Šajā sabiedrībā ir kaudze problēmu, tomēr, salīdzinot ar to, kā bija agrāk, šobrīd ir superīgi. Tie, kas vēlas atgriezties pagātnē, nezina, kur patiesībā nokļūs.
Es saprotu. Un es zinu, cik milzīgs darbs tika ieguldīts, lai šodiena būtu tāda, kāda tā ir.
Un es esmu laimīga dzīvot te un tagad.” /Adriana/
Avots: adme.ru